Kādus sešpadsmit tūkstošs gadus šeit neesmu neko rakstījusi… negribu sevi attaisnot kāpēc tā, bet nu… laikam jau tāpēc, ka viss kas notika tika norīts vai vienkārši izrunāts, izsāpēts un spēka rakstīšanai nepietika… kā nekā, bez tā visa nekur nav pazudusi skola. nu, jau trešais kurss… tuvojās bakalaurs, diezgan biedējoši vismaz tā liekās pašlaik.

Āā, kas tad ir noticis ar viņu? nu to meiteni?
viņai ir bijuši kritieni un celšanās, smagāki triecieni un cīnīšanās par sevi, savu eksistenci un savu taisnību, neļaujot, ka kaut viens viņai atļausies kāpt uz galvas..
apmēram visu pagājušo pavasari viņa cīnījās ar problēmām ar vistuvāko puisi kāds viņai jebkad ir bijis… patiesībā viņa bija jau padevusies, atmetusi ar roku, ka jebkad viņi atkal būs kopā… viņa daudz ballējās, dzēra kopā ar cilvēkiem un vienu meiteni, kurai ballīte, alkohols, narkotiskās vielas un pilnīgs pofigisms par pilnīgi visu bija pats svarīgākais dzīvē, padraudzējās ar pirmo reizi satikiem puišiem, gultā ievēlās līdz ar saules parādīšanos.. bet nu, alkohols un jautrība bija ātri pārejoša parādība, no rīta visas sirdssāpes pastiprināja pohas, kuras ikdienu viņa mazināja ar pāri aliņiem… aliņiem, kuri bija ik vakara labākais draugs, lai viņa varētu kaut cik pagulēt… un laiks kad viņa aizmiga, parasti bija 5 vai 6 no rīta, kad atkal bija gaišs.. pagulēja kādu stundu vai divas un jau atkal bija pamodusies un izdzīvot kārtējo dienu (nevis dzīvot), kad atkal šis scenārijs gāja uz riņķi… skola? ā, jā… otro kursu viņa pabeidza pat ļoti sekmīgi, lai gan īsti viņai tai nebija jāpieslēdzās, jo lai aizmirstos viņa labprātāk atradās skolā, uz ielas, bārā nekā mājās, tāpēc, ka kad viņa bija mājās, viņa ātri, ātri izmācījās un devās prom… kaut vai pie kaimiņienes, kura katru diena bija ar viņu, jeb kurā brīdī viņa nāca un skrēja pie savas draudzenes, neatstājot viņu vienu kaut uz mirkli… paldies par to.

un tas viss? tikai viņa dēļ… viņš viņu ignorēja, savā dzimšanas dienā viņai aizliedza viņu satikt… rupji sakot bija vislielākais pimpis, kāds jebkad ir bijis… viņa viņam teica, ka tas viss ir pavasaris, visas problēmas ir jāpārdzīvo, jāizrunā un viss būs labi… bet viņš tikai nē, es nevaru uz tevi pat skatīties… tas jau nekas, ka viņai viņa dzimšanas dienas dāvana  - akustiskā ģitāra, par kuru viņš sapņoja jau no senām dienām – stāvēja istabā jau vairākas nedēļas… nē un viss… viss - jāšķiras, jo viņš nesaprot, kas ar viņu notiek… itkā viņa pie tā būtu vainīga un viņa, kura ir atdevusi visu sevi šīm attiecībām, būtu to pelnījusi… tajā laikā viņš izmantoja viņas pieķeršanos un mīlestību pret viņu, palika pa nakti, negribīgi palūdza viņas palīdzību… un viņa… jā, viņa to visu darīja, lai tikai viņš redzētu cik ļoti viņa ir viņam.. bet nē… viss bija velti… jo viņš nesaprot, kas ar viņu notiek…
viņa aizbrauca pie tēta, raudāja viņam uz pleca un bija tā mazā meitene, kura tētim līda opā cik vien spēdama.. tētis pastāstīja arī par savu pirmo mīlestību, kuru viņš tā pat kā viņas puisis vienkārši pameta, jo nesaprata, kas ar viņu notiek… tā arī tētis nekad vairs to meiteni nesatika un teica, ka diezgan ļoti to nožēlojot… tajā dienā viņa vienkārši kā mazs šunelis sekoja tētim uz katra soļa, jo negribēja palikt viena, kā visas tās dienas, kad bija viena… kad sirsniņa bija tik ļoti salauzta, ka likās, ka tur vairs nekā nav – tikai sāpes, tukšums un bezpalīdzība..

laiks un ballītes gāja uz priekšu, sāpes nemazinājās… bet iestājās pofigisms. diezgan liels. pienāca vasara. kad pēkšņi… šeku reku, viņš uzrodas ar lielāko dzīves atklāsmi, ka viņam tomēr viņa ļoti, ļoti pietrūkst.. pietrūkst sarunas, sazvanīšanās, kopā būšana… praktiski viss! un viņš zin, ka attapies ir diezgan vēlu… neko vairak nesakot, tikai to, ka saprot kāds kretīns viņš bijis un, ka viņam visa viņa pietrūkst.
un viņa zināja, ka viņai viņš arī…
viņi satikās lietainā 11. jūnija dienā. viņai mugurā bija rozā svārciņi ar tulpēm, augstpapēžu  kurpes un dzeltens lietussargs.. ejot cauri vecrīgai, lieki pieminēt, ka viņai sekoja ik viena vīrieša acu skatiens, daži pat gāja līdzi līdz brīdim, kad viņa piegāja pie puiša, kurš krastmalā stāvēja zem koka…
viņš atvainojās, neko nepaskaidroja, jo nebija ko paskaidrot… lūdza otru iespēju. viņa piekrita. ar norunu, ka atpakaļ neskatīsimies, pagātne nevelti ir pagātne.

tā nu viņi draudzējās vēl šo balt dien… viss esot lieliski, daudz mīļāk, tuvāk, sirsnīgāk…

Pagaidām pietiks ar šo. nākamo reizi būs jau cits stāsts, cita vilšanās.