pašlaik viņa jūtās mazliet jocīgi… nu, ne gluži tagad, bet laikā, ko sauc “pašlaik”…
jocīgi tāpēc, ka viņai blakus ir puika (puisis, vīrietis, mīļākais, vismīļākais), kura priekšā viņa pēkšņi var atļauties būt vāja.
ar iepriekšējiem (jā, nemelosim, ir arī bijušas citas attiecības) viņa vienmēr bija tā stiprā, “varu visu pati” meitene… kas viņai ļoti patika, jo viņa arī tagad var visu saviem spēkiem… bet viņai tas nav obligāti jāvar… jo viņai ir viņš, kurš rūpējās, ucina, uztraucās, izpalīdz, palīdz… vienkārši ir. un viņa var būt meitene, sieviete, kura tomēr ir vājais dzimums, patiešām vāja – ne jau fiziski, garīgi vai kā… bet emocionāli – viņa var atļauties raudāt (vietās vai nevietās, kur to vajag vai nevajag), viņa var papīkstēt, ka viņai šis un tas nepatīk… viņa ir ne tikai ieguvusi puisi, bet arī draugu, kurš šad tad noliek viņu (viņas bērnu) pie vietas… iespējams tas arī bija tas, kas viņai visu laiku bija vajadzīgs…
viņa ir pārsteigta, cik ļoti īsā laiciņā viņa ir viņu ielaidusi savā pasaulē… bet viņa vēl joprojām nezin, nesaprot, kā sauc tās jūtas, ko viņa pret viņu jūt… rõzā brilles ir trasformējušās citās, viņai nezināmās, jūtās…

smieklīgi, ka viņš jau zin/paredz darbības, ko viņa darīs vai teiks, pirms viņa pati to ir apzinājusies, ka to darīs…

bet viņš ir lielāks čamma šā vai tā! vienmēr pirms došanās kaut kur, kad abi jau ir gatavi iziešanai, pēdējā brīdī viņš tomēr izdomā kaut ko vēl paņemt, pārvilkt utt.

hā, nu jautri, jauki, feini viņiem iet.