tagad viņa sēž saposusies un gaida, kad beidzot varēs braukt svinēt mammītes dzimšanas dienu. un domā par gaidāmajām skolas (augstskolas, ja) gaitām… ņā, šis gads būs diezgan grūts, bet tajā pašā laikā būs diezgan daudz brīva laika… tāpēc viņa meklē darbu un izmisīgi cer, ka kādam viņa būs vajadzīga ar savām trūcīgajām krievu valodas zināšanām, jo līdz šim – visiem vajadzīgi tie krievu valodas profiņi… nu, dumi, ko lai saka.

vēl viņa plāno savu un viņa mazo ceļojumiņu uz Itāliju. feini – viesnīcas jau atrastas, maršruti izdomāti. šoreiz būs pamatīgs “no, no!” muzejiem, jo brauc tač` atpūsties nevis izglītoties. hehe!

kā viņai vispār iet? nu, labi.. nesūdzas. vismaz man ne. lai gan šo to viņa man ir papīkstējusi par viņu (par ko gan citu)… ka viņš mēdz uzsprāgt, kad viņai nav drosmes un mazliet bail viņam ko pateikt, bet tas priekš viņas ir normāli. cik es viņu pazīstu, viņa reti, kad puikām ir stāstījusi par savām sajūtām, jūtām, izjūtām. esi mazliet pacietīgāks. kā nekā tikai (bet viņai liekas, ka jau vesela mūžība) četri mēneši pagājuši draudzējoties… bet galvenais jau ir tas, ka viņa pašlaik nemaz nevarētu iedomāties savu dzīvi bez viņa un viņa dievina viņa čubināšanos ap viņu, mīl vakarus, kad aizmieg viņa azotē, mīl rītus, kad pamostas viņam blakus. viņa izkūst, kad viņš uz viņu paskatās ar tādām acīm, kuras saka “ak, tu mazā muļķīte…”, kad viņa ir ko pateikusi vai izdarījusi, ko pavisam bērnišķīgu un pēc tam seko buča uz pieres… tas ir tik burvīgi!
lai vai kādi kašķi, strīdi, nesaprašanās ir bijušas… viņi abi ir tikai cilvēki, kuri vēl tikai mācās būt kopā un mācās viens par un no otra…

nesen viņa viņam sagādāja pārsteigumu, ar kuru viņa pati sevi apalvoja – kā labāko meiteni (draudzeni) ever!  un tāda viņa viņam ir! vismaz viņai tā liekās!

jā, viņai viņam nekā nav žēl…