ziniet kā… saka jau, ja par sevi nedod ziņu, tad ir viss kārtībā. jā, viņai ir viss kārtībā.
viņa ir priecīga par to, kas viņai ir (precīzāk jau būtu teikt “par viņu, kas viņai ir”), ka ir vasara, ka ir silti (lai gan šad tad šito karstumu viņa nevar izturēt, bet labāk karsti nekā auksti.. laikam)…

bija/ ir maziņš pārdzīvojums, bet gan jau ārsti tiks galā ar viņas problēmu, bija atklātas sarunas par tēmu, kuru viņai nevisai patīk runāt… asaru plūdi arī bija – bet tas, laikam, tapēc, ka pārāk labi viņai bija gājis un viņā bija sakrājies par daudz tā ūdens – kaut kad jau tam bija jālīst laukā!
dažreiz liekās, ka viņš viņai ir par labu, par mīļu… tikai tāpēc, ka viņa vēl uz visu skatās ar šķību skatienu: “kapēc viņš tā dara? ko viņam vajag? un kas man tagad būtu jādara?” bet patiesībā – viņa vienārši vēl nav pieradusi, ka puika var vienkārši būt mīļš un jauks tikai tāpēc, ka viņam blakus ir viņa… iepriekš vienmēr ir bijis tā, ka viņai ir jācenšās un sevi visādos veidos jāpierāda, bet tagad… tagad viņa var būt viņa neko nepierādot, īpaši necenšoties izdabāt… ir jau feini… viņa tikai cer, ka viņš kādu dienu nesapūtīsies, ka viņa savas emōcijas reti, kad izliek uz āru… visu apskatei, pat viņa apskatei ne… atkal jau jāsaka, ka tāda nu viņa ir – mīli viņu tāda kāda viņa ir… vai arī otrādi.

pašlaik viņa ar visu ir apmierināta… jā. protams, ir daži sīkumi un mīnusi, bet visus mīnusus viņa spēj pārvērst par plusiem.. bet tos sīkumus cenšās labot. pagaidām sanāk…

vakar viņa viņā iemīlējās no jauna.
atkal ir rōzā brilles,
gluži kā sākumā.
feini!