viņai ir daudz ko teikt un daudz ko pasāstīt, bet ar ko lai sāk? nav ne jausmas.

pa lielam – viņai viss kārtībā. rōzā brilles ir, bet jau mazliet savādākos toņos. jo cik ātri viņa atvērās, tik ātri viņa tika aizvērta. vismaz viņi viens par otru zin vairāk un liekas, ka tas viņus kaut kādā ziņā satuvināja. bet nu.. viņa centās un cenšās kaut kā aizmirst to notikumu, jo viņa nepavisam un pat ne mazliet negrib viņu pazaudēt, jo pašaliak viņai liekās, ka viņš ir pats labākais, kas vien viņai ir.
protams, nogurdinoša ir braukāšana 12km turp un pēc tam atpakaļ, bet galamērķis abos gadījumos ir patīkams – viņš vai mājas. viņa tik ļoti cer un grib, lai viņš ātrāk dabū to, ko solīja dabūt un tad jau viss būs savādāk, vismaz viņai – vieglāk.
viņa arī viņā ir pamanījusi maz-mazītiņas izmaiņas, vismaz viņa izturēšanās ir biku savādāka. guļot blakus – viņš uzgrieza viņai muguru! cik nejauki, bet viņa cer, ka viņai tikai liekās, ka kaut kas ir mainījies un muguras uzgriešana bija pa miegam un pilnīgi nepazināti.

jo viņš viņai ir pats, pats un vis, vis.