viņa vēl joprojām smaida.

viņai tik ļoti patīk klausīties viņa vārdos, skatīties acīs, smaidīt un domāt par to, kā viņai ir laimējies, ka viņi beidzot ir satikušies. bet vēl joprojām viņa netiek pāri tam “iešā ir, bet ārā nenāk” stadijai, viņa tikai cer, ka pēc iespējas ātāk tas pāries, bet neko jau nevar zināt. jo viņa pati sevi moca un viņai nepatīk sevi mocīt, ļoti nepatīk. viņai vienākrši vajag mazliet vairāk laika. dod viņai laiku.

ir dienas, kad viņā mīt maz mazītiņš satraukums par kaut ko neizdarītu vai aizmirstu un visas dienas garumā viņa nesaprot, kas tas ir, kapēc viņā iekšā ir tāds mini satraukums. tad, kad viņa beidzot satiek viņu, satraukums ir pazudis un viņai ir skaidrs – ak, tad viņš bija tas satraukuma cēlājs, jo vienkārši vēl nebija satikts! visu laiku viņa varētu stulbi smaidīt, tikai par viņai zināmiem (zināmu) iemesliem, ja vienīgais nebūtu skola un citas personas, kas mazliet nošmulēt viņas uzliktās rōzā brilles. bet tie jau ir tikai sīkumi, kurus viņa cenšās neievērot… bet tikai cenšās, realitāte jau ir pavisam savādāka.

skola jau drīz viņai beigsies, tad varēs pievērsties, kam patīkamākam – sev un vēl viņam. un vēl atrast darbu. viņai sāk kaitināt, ka konta stāvoklis paliek ar vien bēdīgāks un skumjāks. bet gan jau, gan jau – cerība mirst pēdējā (viņai ļoti nepatīk otrs teiciens par cerību, jo muļķe viņa nav).