pašlaik ir tāds baigi jocīgais posms viņas dzīvē.
viņa uzticējās personai, ko sauc par draugu, bet viņu nodeva. sarīkoja drāmu un draugs sevi attaisnoja, kaut nebija tāds mērķis. viņa jau nemāk dusmoties, bet parādīt savu nostāju vajadzēja, tad, nu, sanāca mazītiņa drāmiņa! bet netur viņa ļaunu prātu, dusmīga nav, tikai mazliet apjukusi – kā ir tā ir. un, laikam, tā bija jānotiek.
pašlaik, ja godīgi, viņa nesaprot, kas notiek ar viņu. vai precīzāk, kapēc puikām viņa tik ļoti iepatīkās tik sasodīti īsā laikā? varbūt tāpēc, ka viņa vienkārši ir viņa? neko netēlojot, smejoties par sevi ar sevi, nedarot neko, kas viņa nepatīk. patiesībā viņa pat nedod viņiem nekādas cerības, viņa tikai labi pavada laiku, priecājoties un ļaujoties plūsmai. viņa nezin vai tas ir labi vai slikti, bet tā nu tas ir…

viņa tikai cer, ka viņai vairs nebūs nekad jātiekās ar liekulīgiem un tukšiem cilvēkiem, kurš saka vienam vienu un viņai pavisam ko citu. riebīgi.

ir pagājis vairāk kā gads, kad viņai vairs nav nekādu saistību ar konkrēto cilvēku. viņa veiksmīgi tika viņam pāri. un dzīvoja diezgan laimīgu dzīvīti bez viņa. nebija pat jādomāpar viņu, visi datumi un kopīgās darbības sen jau bija aizmirstas (vismaz viņai tā likās). bet šeku-reku! viņš atkal sēž viņas galvā kā tāds nejauks datorvīruss datorā, kuru ar visiespaidīgākajām anti-vīrusu programmām nevar iznīdēt. briesmas! trakums! jo tagad viņai tiešām liekas, ka viņa jūk prāta un nezin kur likties. kaut vai tikai virtuāli viņš parādās viņas tuvumā, viņa nezin ko darīt, un viņa kaut ko neapzināti gaida, kādu ziņu no viņa. pilnīgs sviests! viņai riebjās tā sajūta, viņai nepatīk, ka atkal visas atmiņas ir atgriezušās, viņu tas vienkārši saēd no iekšpuses. kas viņai ļoti nepatīk, viņa grib mieru, viņa negrib dzīvot atmiņās!

lūdzu, atdodiet viņai rōzā brilles! lūdzu!