Posted by: wupiiii on: 11/01/2012
Kādus sešpadsmit tūkstošs gadus šeit neesmu neko rakstījusi… negribu sevi attaisnot kāpēc tā, bet nu… laikam jau tāpēc, ka viss kas notika tika norīts vai vienkārši izrunāts, izsāpēts un spēka rakstīšanai nepietika… kā nekā, bez tā visa nekur nav pazudusi skola. nu, jau trešais kurss… tuvojās bakalaurs, diezgan biedējoši vismaz tā liekās pašlaik.
Āā, kas tad ir noticis ar viņu? nu to meiteni?
viņai ir bijuši kritieni un celšanās, smagāki triecieni un cīnīšanās par sevi, savu eksistenci un savu taisnību, neļaujot, ka kaut viens viņai atļausies kāpt uz galvas..
apmēram visu pagājušo pavasari viņa cīnījās ar problēmām ar vistuvāko puisi kāds viņai jebkad ir bijis… patiesībā viņa bija jau padevusies, atmetusi ar roku, ka jebkad viņi atkal būs kopā… viņa daudz ballējās, dzēra kopā ar cilvēkiem un vienu meiteni, kurai ballīte, alkohols, narkotiskās vielas un pilnīgs pofigisms par pilnīgi visu bija pats svarīgākais dzīvē, padraudzējās ar pirmo reizi satikiem puišiem, gultā ievēlās līdz ar saules parādīšanos.. bet nu, alkohols un jautrība bija ātri pārejoša parādība, no rīta visas sirdssāpes pastiprināja pohas, kuras ikdienu viņa mazināja ar pāri aliņiem… aliņiem, kuri bija ik vakara labākais draugs, lai viņa varētu kaut cik pagulēt… un laiks kad viņa aizmiga, parasti bija 5 vai 6 no rīta, kad atkal bija gaišs.. pagulēja kādu stundu vai divas un jau atkal bija pamodusies un izdzīvot kārtējo dienu (nevis dzīvot), kad atkal šis scenārijs gāja uz riņķi… skola? ā, jā… otro kursu viņa pabeidza pat ļoti sekmīgi, lai gan īsti viņai tai nebija jāpieslēdzās, jo lai aizmirstos viņa labprātāk atradās skolā, uz ielas, bārā nekā mājās, tāpēc, ka kad viņa bija mājās, viņa ātri, ātri izmācījās un devās prom… kaut vai pie kaimiņienes, kura katru diena bija ar viņu, jeb kurā brīdī viņa nāca un skrēja pie savas draudzenes, neatstājot viņu vienu kaut uz mirkli… paldies par to.
un tas viss? tikai viņa dēļ… viņš viņu ignorēja, savā dzimšanas dienā viņai aizliedza viņu satikt… rupji sakot bija vislielākais pimpis, kāds jebkad ir bijis… viņa viņam teica, ka tas viss ir pavasaris, visas problēmas ir jāpārdzīvo, jāizrunā un viss būs labi… bet viņš tikai nē, es nevaru uz tevi pat skatīties… tas jau nekas, ka viņai viņa dzimšanas dienas dāvana - akustiskā ģitāra, par kuru viņš sapņoja jau no senām dienām – stāvēja istabā jau vairākas nedēļas… nē un viss… viss - jāšķiras, jo viņš nesaprot, kas ar viņu notiek… itkā viņa pie tā būtu vainīga un viņa, kura ir atdevusi visu sevi šīm attiecībām, būtu to pelnījusi… tajā laikā viņš izmantoja viņas pieķeršanos un mīlestību pret viņu, palika pa nakti, negribīgi palūdza viņas palīdzību… un viņa… jā, viņa to visu darīja, lai tikai viņš redzētu cik ļoti viņa ir viņam.. bet nē… viss bija velti… jo viņš nesaprot, kas ar viņu notiek…
viņa aizbrauca pie tēta, raudāja viņam uz pleca un bija tā mazā meitene, kura tētim līda opā cik vien spēdama.. tētis pastāstīja arī par savu pirmo mīlestību, kuru viņš tā pat kā viņas puisis vienkārši pameta, jo nesaprata, kas ar viņu notiek… tā arī tētis nekad vairs to meiteni nesatika un teica, ka diezgan ļoti to nožēlojot… tajā dienā viņa vienkārši kā mazs šunelis sekoja tētim uz katra soļa, jo negribēja palikt viena, kā visas tās dienas, kad bija viena… kad sirsniņa bija tik ļoti salauzta, ka likās, ka tur vairs nekā nav – tikai sāpes, tukšums un bezpalīdzība..
laiks un ballītes gāja uz priekšu, sāpes nemazinājās… bet iestājās pofigisms. diezgan liels. pienāca vasara. kad pēkšņi… šeku reku, viņš uzrodas ar lielāko dzīves atklāsmi, ka viņam tomēr viņa ļoti, ļoti pietrūkst.. pietrūkst sarunas, sazvanīšanās, kopā būšana… praktiski viss! un viņš zin, ka attapies ir diezgan vēlu… neko vairak nesakot, tikai to, ka saprot kāds kretīns viņš bijis un, ka viņam visa viņa pietrūkst.
un viņa zināja, ka viņai viņš arī…
viņi satikās lietainā 11. jūnija dienā. viņai mugurā bija rozā svārciņi ar tulpēm, augstpapēžu kurpes un dzeltens lietussargs.. ejot cauri vecrīgai, lieki pieminēt, ka viņai sekoja ik viena vīrieša acu skatiens, daži pat gāja līdzi līdz brīdim, kad viņa piegāja pie puiša, kurš krastmalā stāvēja zem koka…
viņš atvainojās, neko nepaskaidroja, jo nebija ko paskaidrot… lūdza otru iespēju. viņa piekrita. ar norunu, ka atpakaļ neskatīsimies, pagātne nevelti ir pagātne.
tā nu viņi draudzējās vēl šo balt dien… viss esot lieliski, daudz mīļāk, tuvāk, sirsnīgāk…
Pagaidām pietiks ar šo. nākamo reizi būs jau cits stāsts, cita vilšanās.
Posted by: wupiiii on: 10/09/2010
pašlaik viņa jūtās mazliet jocīgi… nu, ne gluži tagad, bet laikā, ko sauc “pašlaik”…
jocīgi tāpēc, ka viņai blakus ir puika (puisis, vīrietis, mīļākais, vismīļākais), kura priekšā viņa pēkšņi var atļauties būt vāja.
ar iepriekšējiem (jā, nemelosim, ir arī bijušas citas attiecības) viņa vienmēr bija tā stiprā, “varu visu pati” meitene… kas viņai ļoti patika, jo viņa arī tagad var visu saviem spēkiem… bet viņai tas nav obligāti jāvar… jo viņai ir viņš, kurš rūpējās, ucina, uztraucās, izpalīdz, palīdz… vienkārši ir. un viņa var būt meitene, sieviete, kura tomēr ir vājais dzimums, patiešām vāja – ne jau fiziski, garīgi vai kā… bet emocionāli – viņa var atļauties raudāt (vietās vai nevietās, kur to vajag vai nevajag), viņa var papīkstēt, ka viņai šis un tas nepatīk… viņa ir ne tikai ieguvusi puisi, bet arī draugu, kurš šad tad noliek viņu (viņas bērnu) pie vietas… iespējams tas arī bija tas, kas viņai visu laiku bija vajadzīgs…
viņa ir pārsteigta, cik ļoti īsā laiciņā viņa ir viņu ielaidusi savā pasaulē… bet viņa vēl joprojām nezin, nesaprot, kā sauc tās jūtas, ko viņa pret viņu jūt… rõzā brilles ir trasformējušās citās, viņai nezināmās, jūtās…
smieklīgi, ka viņš jau zin/paredz darbības, ko viņa darīs vai teiks, pirms viņa pati to ir apzinājusies, ka to darīs…
bet viņš ir lielāks čamma šā vai tā! vienmēr pirms došanās kaut kur, kad abi jau ir gatavi iziešanai, pēdējā brīdī viņš tomēr izdomā kaut ko vēl paņemt, pārvilkt utt.
hā, nu jautri, jauki, feini viņiem iet.
Posted by: wupiiii on: 05/09/2010
tagad viņa sēž saposusies un gaida, kad beidzot varēs braukt svinēt mammītes dzimšanas dienu. un domā par gaidāmajām skolas (augstskolas, ja) gaitām… ņā, šis gads būs diezgan grūts, bet tajā pašā laikā būs diezgan daudz brīva laika… tāpēc viņa meklē darbu un izmisīgi cer, ka kādam viņa būs vajadzīga ar savām trūcīgajām krievu valodas zināšanām, jo līdz šim – visiem vajadzīgi tie krievu valodas profiņi… nu, dumi, ko lai saka.
vēl viņa plāno savu un viņa mazo ceļojumiņu uz Itāliju. feini – viesnīcas jau atrastas, maršruti izdomāti. šoreiz būs pamatīgs “no, no!” muzejiem, jo brauc tač` atpūsties nevis izglītoties. hehe!
kā viņai vispār iet? nu, labi.. nesūdzas. vismaz man ne. lai gan šo to viņa man ir papīkstējusi par viņu (par ko gan citu)… ka viņš mēdz uzsprāgt, kad viņai nav drosmes un mazliet bail viņam ko pateikt, bet tas priekš viņas ir normāli. cik es viņu pazīstu, viņa reti, kad puikām ir stāstījusi par savām sajūtām, jūtām, izjūtām. esi mazliet pacietīgāks. kā nekā tikai (bet viņai liekas, ka jau vesela mūžība) četri mēneši pagājuši draudzējoties… bet galvenais jau ir tas, ka viņa pašlaik nemaz nevarētu iedomāties savu dzīvi bez viņa un viņa dievina viņa čubināšanos ap viņu, mīl vakarus, kad aizmieg viņa azotē, mīl rītus, kad pamostas viņam blakus. viņa izkūst, kad viņš uz viņu paskatās ar tādām acīm, kuras saka “ak, tu mazā muļķīte…”, kad viņa ir ko pateikusi vai izdarījusi, ko pavisam bērnišķīgu un pēc tam seko buča uz pieres… tas ir tik burvīgi!
lai vai kādi kašķi, strīdi, nesaprašanās ir bijušas… viņi abi ir tikai cilvēki, kuri vēl tikai mācās būt kopā un mācās viens par un no otra…
nesen viņa viņam sagādāja pārsteigumu, ar kuru viņa pati sevi apalvoja – kā labāko meiteni (draudzeni) ever! un tāda viņa viņam ir! vismaz viņai tā liekās!
jā, viņai viņam nekā nav žēl…
Posted by: wupiiii on: 22/07/2010
ziniet kā… saka jau, ja par sevi nedod ziņu, tad ir viss kārtībā. jā, viņai ir viss kārtībā.
viņa ir priecīga par to, kas viņai ir (precīzāk jau būtu teikt “par viņu, kas viņai ir”), ka ir vasara, ka ir silti (lai gan šad tad šito karstumu viņa nevar izturēt, bet labāk karsti nekā auksti.. laikam)…
bija/ ir maziņš pārdzīvojums, bet gan jau ārsti tiks galā ar viņas problēmu, bija atklātas sarunas par tēmu, kuru viņai nevisai patīk runāt… asaru plūdi arī bija – bet tas, laikam, tapēc, ka pārāk labi viņai bija gājis un viņā bija sakrājies par daudz tā ūdens – kaut kad jau tam bija jālīst laukā!
dažreiz liekās, ka viņš viņai ir par labu, par mīļu… tikai tāpēc, ka viņa vēl uz visu skatās ar šķību skatienu: “kapēc viņš tā dara? ko viņam vajag? un kas man tagad būtu jādara?” bet patiesībā – viņa vienārši vēl nav pieradusi, ka puika var vienkārši būt mīļš un jauks tikai tāpēc, ka viņam blakus ir viņa… iepriekš vienmēr ir bijis tā, ka viņai ir jācenšās un sevi visādos veidos jāpierāda, bet tagad… tagad viņa var būt viņa neko nepierādot, īpaši necenšoties izdabāt… ir jau feini… viņa tikai cer, ka viņš kādu dienu nesapūtīsies, ka viņa savas emōcijas reti, kad izliek uz āru… visu apskatei, pat viņa apskatei ne… atkal jau jāsaka, ka tāda nu viņa ir – mīli viņu tāda kāda viņa ir… vai arī otrādi.
pašlaik viņa ar visu ir apmierināta… jā. protams, ir daži sīkumi un mīnusi, bet visus mīnusus viņa spēj pārvērst par plusiem.. bet tos sīkumus cenšās labot. pagaidām sanāk…
vakar viņa viņā iemīlējās no jauna.
atkal ir rōzā brilles,
gluži kā sākumā.
feini!
Posted by: wupiiii on: 08/06/2010
labi, tagad gan , laikam, man būtu jūs jāiepazīstina ar viņu. kāda viņa ir. bet man jau liekas, ka paši esat sapratuši, bet ja nu tomēr.
viņa ir mīļa (ja mīļums ir abpusējs), jauka, gudra (vismaz, tad, kad vajag, jo viņai ļoti patīk tēlot dumjo blondīni, jo dažās dzīves situācijās tas ir pat ļoti izdevīgi), ar ļoti daudz mazu bērnu izgājieniem, spiedzieniem par mīkstajām rotaļlietām un asarām par putniņu, kurš ieskrējis stiklā, apdullis vairs nekustās (putniņš ir vēl joprojām dzīvs, bet raudāt viņa raudāja ļoti aizkustnoši). emocionāla, kura ātri nosarksts un, kad pati par to satraucās, nosarkst vēl vairāk. reiz viņu nosauca par vienu no skaistākajām sievietēm uz pasaules, viņa gan par to ļoti šaubās, bet patīkami jau, ka tā pasaka… līdz ar to varu teikt, ka skaista vai vismaz smuka viņa arī ir.
par un ar puikām viņa ir viņa pati un vienmēr ir bijusi, jo viņai nepatīk tēlot tādu, kāda viņa nemaz nav. viņa nav greizsirdīga, jo viņai nepatīk sevi mocīt ar kaut kādām sliktām domām. viņa uzticās, kā kucēns savam saimniekam, jo neuzticību viņa nepiedod un arī tāpēc, ka viņai, kā jau teicu, nepatīk sevi mocīt ar domām - a ja nu viņš to un šito, tur un tur, ar to tur? nu, nē… viņa tā nedara. kapēc? jo viņš (ja nu tomēr, kas) mocīsies par saviem nedarbiem, nevis viņa, tad kāpēc viņai sevi vēl mocīt, nē. viņai patīk tikt mīļotai, glaudītai un bučotai, jo tad viņa jūtās novērtēta. viņai nekas nav žēl, ja viņa ir ar kādu, tad visa, par visiem 100% un viņai viņam nekā nav žēl (pat pēdējās benzīna piles viņas ekonomiskajā tankā). bet puikām nav ar viņu viegli un nebūs, jo teikumus vai pat ko vairāk par izjūtām, sajūtām, emocijām, kādas viņai ir pret konkrēto puiku, viņa nevar dabūt pāri lūpām. var, bet grūti un ar laiku, jo iepriekš viņa vairākas reizes tika aplausta un nu vairs tas tik viegli ārā nenāk, bet, kad iznāk… ir labi. varbūt ne sevišķi daiļrunīgi, bet galveno domu var uztvert, ja cīti un uzmanīgi klausās.
viņa ir arī pašpietiekama, vismaz viņai liekās, ka viņa var visu un viena pati, bet tā jau nav, viņai patīk, ja viņai palīdz bez iepriekšēja lūguma, jo lūgties viņai nepatīk, bet paldies pateikt viņa mīl. un izdarīt kādam ko labu, bez iepriešēja uzaicinājuma arī viņa mīl, jo tad tas paldies ir veltīts viņai. un viņai liekas, ka kādreiz visi mazie, labie darbiņi arī viņai atmaksāsies, tapēc tas viņai nekad nav sagādājis grūtības.
bet viņa spēj būt arī riebīgākais cilvēks ever. nepatīk viņai tādai būt, bet ja dzīve spiež, tad viņa var. un es patiešām nenovēlu viņu novest līdz šai viņas persōnības šķautnei, jo tad nav labi. viņa tad pati sevi ienīst. un ienīst visus tos, kuru dēļ viņa tāda ir paliekusi. viņa var ignorēt, būt auksta un visādi citādi izrādīt to, ka viņai kaut kas vai kāds nepatīk vai liekās pilnīgi dumšs un, ka viņiem nav pa ceļam.
un ja viņa kaut ko negrib, vai viņai kas nepatīk – tad tā arī viņa pasaka. bet ja tieši otrādi, tad visticamāk dzirdēsi atbildi – nezinu, var jau, labi. esmu jau pieradusi pie viņas šīm dīvainībām, bet tāda viņa ir.
nesāpini viņu un viņa būs pats labākais, kas ar tevi ir noticis…
Posted by: wupiiii on: 31/05/2010
viņai ir daudz ko teikt un daudz ko pasāstīt, bet ar ko lai sāk? nav ne jausmas.
pa lielam – viņai viss kārtībā. rōzā brilles ir, bet jau mazliet savādākos toņos. jo cik ātri viņa atvērās, tik ātri viņa tika aizvērta. vismaz viņi viens par otru zin vairāk un liekas, ka tas viņus kaut kādā ziņā satuvināja. bet nu.. viņa centās un cenšās kaut kā aizmirst to notikumu, jo viņa nepavisam un pat ne mazliet negrib viņu pazaudēt, jo pašaliak viņai liekās, ka viņš ir pats labākais, kas vien viņai ir.
protams, nogurdinoša ir braukāšana 12km turp un pēc tam atpakaļ, bet galamērķis abos gadījumos ir patīkams – viņš vai mājas. viņa tik ļoti cer un grib, lai viņš ātrāk dabū to, ko solīja dabūt un tad jau viss būs savādāk, vismaz viņai – vieglāk.
viņa arī viņā ir pamanījusi maz-mazītiņas izmaiņas, vismaz viņa izturēšanās ir biku savādāka. guļot blakus – viņš uzgrieza viņai muguru! cik nejauki, bet viņa cer, ka viņai tikai liekās, ka kaut kas ir mainījies un muguras uzgriešana bija pa miegam un pilnīgi nepazināti.
jo viņš viņai ir pats, pats un vis, vis.
Posted by: wupiiii on: 17/05/2010
viņa vēl joprojām smaida.
viņai tik ļoti patīk klausīties viņa vārdos, skatīties acīs, smaidīt un domāt par to, kā viņai ir laimējies, ka viņi beidzot ir satikušies. bet vēl joprojām viņa netiek pāri tam “iešā ir, bet ārā nenāk” stadijai, viņa tikai cer, ka pēc iespējas ātāk tas pāries, bet neko jau nevar zināt. jo viņa pati sevi moca un viņai nepatīk sevi mocīt, ļoti nepatīk. viņai vienākrši vajag mazliet vairāk laika. dod viņai laiku.
ir dienas, kad viņā mīt maz mazītiņš satraukums par kaut ko neizdarītu vai aizmirstu un visas dienas garumā viņa nesaprot, kas tas ir, kapēc viņā iekšā ir tāds mini satraukums. tad, kad viņa beidzot satiek viņu, satraukums ir pazudis un viņai ir skaidrs – ak, tad viņš bija tas satraukuma cēlājs, jo vienkārši vēl nebija satikts! visu laiku viņa varētu stulbi smaidīt, tikai par viņai zināmiem (zināmu) iemesliem, ja vienīgais nebūtu skola un citas personas, kas mazliet nošmulēt viņas uzliktās rōzā brilles. bet tie jau ir tikai sīkumi, kurus viņa cenšās neievērot… bet tikai cenšās, realitāte jau ir pavisam savādāka.
skola jau drīz viņai beigsies, tad varēs pievērsties, kam patīkamākam – sev un vēl viņam. un vēl atrast darbu. viņai sāk kaitināt, ka konta stāvoklis paliek ar vien bēdīgāks un skumjāks. bet gan jau, gan jau – cerība mirst pēdējā (viņai ļoti nepatīk otrs teiciens par cerību, jo muļķe viņa nav).
Posted by: wupiiii on: 09/05/2010
jūs zinat kā izskatās laimīgākā un starojošākā meitene rajonā? ne?
tad paskataties uz viņu!
kā viņi iepazinās? nu, diezgan smieklīgi, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. parunāsim par taureņiem, rōzā brillēm, kuras ir atgriezušās (pilnīgi citas un daudz rōzīgākas) uz viņas acīm un to cik jauki ir sēdēt vienam otram blakus un būt klusumam. bet tam… nu, tam jaukajam, nemulsinošajam klusumam. burvīgi! ko vēl var vēlēties, ja tas viss jau ir?
nezinu, bet jo vairāk viņa pavada laiku ar viņu, jo vairāk viņa grib būt tikai ar viņu. tas ir tik jauki.
itkā mazs laiciņš kopā pavadīts. bet nezinu. kā viņš saka – katram cilvēkam esot kaut kur tā īstā otrā pusīte un viņa esot viņējā. viņš jūtoties piepildīts. neesot tukšums. abpusēji.
Posted by: wupiiii on: 28/03/2010
pašlaik ir tāds baigi jocīgais posms viņas dzīvē.
viņa uzticējās personai, ko sauc par draugu, bet viņu nodeva. sarīkoja drāmu un draugs sevi attaisnoja, kaut nebija tāds mērķis. viņa jau nemāk dusmoties, bet parādīt savu nostāju vajadzēja, tad, nu, sanāca mazītiņa drāmiņa! bet netur viņa ļaunu prātu, dusmīga nav, tikai mazliet apjukusi – kā ir tā ir. un, laikam, tā bija jānotiek.
pašlaik, ja godīgi, viņa nesaprot, kas notiek ar viņu. vai precīzāk, kapēc puikām viņa tik ļoti iepatīkās tik sasodīti īsā laikā? varbūt tāpēc, ka viņa vienkārši ir viņa? neko netēlojot, smejoties par sevi ar sevi, nedarot neko, kas viņa nepatīk. patiesībā viņa pat nedod viņiem nekādas cerības, viņa tikai labi pavada laiku, priecājoties un ļaujoties plūsmai. viņa nezin vai tas ir labi vai slikti, bet tā nu tas ir…
viņa tikai cer, ka viņai vairs nebūs nekad jātiekās ar liekulīgiem un tukšiem cilvēkiem, kurš saka vienam vienu un viņai pavisam ko citu. riebīgi.
ir pagājis vairāk kā gads, kad viņai vairs nav nekādu saistību ar konkrēto cilvēku. viņa veiksmīgi tika viņam pāri. un dzīvoja diezgan laimīgu dzīvīti bez viņa. nebija pat jādomāpar viņu, visi datumi un kopīgās darbības sen jau bija aizmirstas (vismaz viņai tā likās). bet šeku-reku! viņš atkal sēž viņas galvā kā tāds nejauks datorvīruss datorā, kuru ar visiespaidīgākajām anti-vīrusu programmām nevar iznīdēt. briesmas! trakums! jo tagad viņai tiešām liekas, ka viņa jūk prāta un nezin kur likties. kaut vai tikai virtuāli viņš parādās viņas tuvumā, viņa nezin ko darīt, un viņa kaut ko neapzināti gaida, kādu ziņu no viņa. pilnīgs sviests! viņai riebjās tā sajūta, viņai nepatīk, ka atkal visas atmiņas ir atgriezušās, viņu tas vienkārši saēd no iekšpuses. kas viņai ļoti nepatīk, viņa grib mieru, viņa negrib dzīvot atmiņās!
lūdzu, atdodiet viņai rōzā brilles! lūdzu!
Posted by: wupiiii on: 21/03/2010
pašlaik riebjās viss kas notiek ar viņu, riebjās, gribās tikt ārā, prom, aizmirsties un nemaz nedomāt par kaut ko, kas ir bijis. jā. bijis, laigan nekas jau nav izbeigts.
viņa jūtās kā mamma, kā pieaugusi (mhmm, neraksturīgi viņai, jāatzīst) sieviete ar mazu bērnu, ar mazo brāli. viņai riebjās, ka viņai ir jādomā kaut kāda veida aktivitātes, lai nebūtu garlaicīgi. viņia nepatīk dienā saņemt gazilijons ziņas ar vienu un to pašau jautājumu. viņa ir izmisusi, jo, laikam jau, diezgan jauku draudzību var sabojāt ar kaut kāda veida attiecībām (kaut ļoti mātišķām, vismaz no viņas puses).
viņa jūtās kā kastē, kā realitātes šovā, un tajā ir tikai daži dalībnieki. un viņu dzīves, runas un viss pārējais tikai un vienīgi riņķo ap viņiem. viņai tas liekas, tagad jau, diezgan slimi! lai kaut ko noskaidrotu, mazuļiem nav dūšas paprasīt to tieši un konkrēti konkrētajam cilvēkam. nē, jārunā riņķī apkārt – kā klusajos telefonos, padod tālāk utt. un tā nonāk līdz zināmajai atbildei. protams, kā jau mēs visi zinam, pa ceļam tā tiek samudžināta un viss kā vienmēr tiek saprasts tā, kā grib.
viņa tik ļoti grib izrauties no tā visa, ka nezin, kur likties. pašlaik viņā krājās niknums un visas pārējās negatīvās emocijas. jo viņa zin kā ir, kad pret viņu izturās, kā pret pieaugušu cilvēku pieaudzis cilvēks, viņa zin kā ir, kad viņa ir tas mazais, pūkainais un mīļais pret, kuru tā arī ir jāizturās. un tagad, iespējams, viņa to pārvērtē, bet nekas cits jau neatliek.
pilnīgs bērnu dārzs! mazo bērnu spēles! protams, viņā mīt mazs bērns, bet līdz zināmai robežai. pašlai šis bērns viņā smok, jo nekad nav bijis tik apspiests…
